Atbildēju, ka nekā neesmu dzirdējis.
«Bet tieši tur,» viņš teica, «atrodas raktuves, kas piederēja ķēniņam Zālamanam — es runāju par dimanta raktuvēm!»
«Kā tad tu to zini?» pajautāju.
«Kā es to zinu! Tāds kā joks! Kas tad ir «Suleimans», ja ne izkropļots Zālamana vārds? [11] un bez tam man par to daudz stāstīja kāda isanusi (burve) Manikas [12] zemē. Viņa teica, ka cilvēkis
kas mītot aiz šiem kalniem, piederot pie viena no zulusu [13] cilts zariem, tie runājot kādā zulusu izloksnē, bet esot skaistāki un lielāka auguma nekā zulusi. Viņu vidū mituši vareni burvji, kuri savas mākslas mācījušies pie baltajiem tad, kad vēl «visa pasaule bijusi tumša», un viņi zinājuši «mirdzošo akmeņu» brīnumaino raktuvju noslēpumu.
Atzīšos, tobrīd man šis stāsts šķita smieklīgs, lai gan reizē tas mani arī ieinteresēja, jo dimantu lauki tolaik vēl nebija atklāti. Diemžēl nabaga īvenss drīz pēc tam aizbrauca, aizgāja bojā, un veselus divdesmit gadus man dzirdētais bija izkritis no prāta. Un, rau, tieši pēc divdesmit gadiem — bet tas ir ilgs laiks, džentlmeņi, jo retais ziloņu mednieks šais bīstamajās gaitās saglabā dzīvību tik ilgi, — tātad pēc divdesmit gadiem man ausīs nāca kaut kas noteiktāks par Suleimana kalniem un par zemi, kas atrodas viņpus tiem. Tas notika apmetnē, ko sauc par Sitandas krālu [14] un kas atradās aiz Manikas zemes robežām.