Tā ir nožēlojama vieta — tur tu neatradīsi nekā ēdama, medījumu nav gandrīz nekādu. Man bija drudzis, un es jutos ļoti draņķīgi. Kādudien tur ieradās portugā- lietis, vienīgi sava kalpa metisa pavadīts. Jāsaka, es labi pazīstu portugāļus no Delagoas***, — pasaulē nav ļaunāku sātanu, kas aptaukojas uz cilvēku ciešanu un asiņu rēķina.

Taču šis cilvēks stipri atšķīrās no tiem neliešiem, kurus biju pa­radis sastapt. Viņš man drīzāk atgādināja kādu no tiem pieklājī­gajiem spāniešiem, par kuriem biju lasījis grāmatās. Tas bija kārns gara auguma cilvēks tumšām acīm un cirtainām, sirmām ūsām. Mēs mazliet parunājāmies, jo viņš varēja izteikties lauzītā angļu valodā, bet es kaut cik sapratu portugāliski. Portugālietis stādījās man priekšā kā Zozē Silvestra un teica, ka viņam esot māja pie Delagoa līča. Kad nākošajā dienā viņš kopā ar savu metisu devās tālāk, viņš atsveicinājās no manis, noņemdams platmali ar smalku vecmodīgu žestu.

«Uz redzēšanos, senjor,» viņš teica. «Ja mums būs lemts kād­reiz atkal tikties, es jau būšu visbagātākais cilvēks zemes virsū un tad neaizmirsīšu arī jūs!»

Es mazliet pasmējos, jo, lai smietos vairāk, biju pārāk vārgs, un, redzēdams, ka viņš devās rietumu virzienā uz lielo tuksnesi, nodomāju — nez vai viņam visi ir mājā un ko gan viņš cer tur atrast.