Pēc nedēļas ar drudzi biju ticis galā. Kādu vakaru sēdēju mazas telts priekšā, kuru vienādiņ vadāju sev līdz, un skrubināju nožēlojama putna pēdējo stilbiņu; putnu biju nopircis no kāda iezemieša par gabalu auduma, kurš bija vērts divdesmit tādu putnu. Vērodams nokaitēto, sarkano sauli, kas iegrima bezgalīgajā tuksnesi, pēkšņi uz pakalna nogāzes, kādus trīssimt jardus no manis, pamanīju cilvēku. Spriežot pēc tā, ka viņam mugurā bija svārki, tas bija eiropietis. Svešais tuvojās četrrāpus, pēc tam piecēlās un grīļodamies nogāja dažus jardus, tad atkal nokrita un rāpās tālāk. Redzēdams, ka ar svešinieku nav labi, aizsūtīju viņam palīgos vienu no saviem medniekiem. Drīz viņu atveda, un izrādījās, ka tas ir — nu kā jūs domājat — kas?
— Protams, ka Zozē Silvestra! — noteica kapteinis Guds.
— Jā, Zozē Silvestra jeb, pareizāk, viņa ar ādu pārvilktais ģindenis. Portugāļa seja no drudža bija koši dzeltena un lielās, melnās acis gandrīz vai izspiedušās no pieres. Tur nebija nekas vairāk kā dzeltena, pergamentam līdzīga āda, balti mati un izdēdējuši kauli, kas spiedās cauri ādai.
«Ūdeni, dieva dēļ ūdeni!» viņš izdvesa. Lūpas viņam bija sasprēgājušas, mēle, kas rēgojās starp tām, piepampusi un nomelnējusi.
Es iedevu viņam ūdeni, kuram mazliet biju pielējis pienu; viņš izdzēra ne mazāk kā divas kvartas [15] vienā paņēmienā, milzīgiem malkiem.