Vairāk es baidījos viņam dot. Pēc tam viņam sākās drudža lēkme, nabadziņš nokrita un sāka murgot par Suleimana kalniem, par dimantiem un tuksnesi. Ievilku viņu teltī un, cik nu tas stāvēja manos spēkos, centos atvieglot viņa ciešanas. Daudz es līdzēt, protams, nevarēju, un man bija skaidrs, ar ko tam neizbēgami vajadzēja beigties. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš mazliet nomierinājās. Es atlaidos atpūsties un aizmigu. Rītausmā pamodos un puskrēslā ieraudzīju viņa savādo, izģindušo augumu. Viņš sēdēja un stingi raudzījās uz tuksneša pusi. Pēkšņi pirmais saules stars apspīdēja plašo līdzenumu mūsu priekšā un pārslīdēja pāri vienai no Suleimana kalnu augstākajām virsotnēm, kuru no mums šķīra vairāk nekā simt jūdžu.
«Lūk, tur, tur!» mirējs izsaucās portugāliski, izstiepis pret virsotni savu garo, vājo roku. «Bet man nav lemts tur kādreiz nokļūt, nav lemts! Un nevienam neizdosies tur nokļūt!» Pēkšņi viņš apklusa un likās kaut ko apsveram. «Draugs,» viņš teica, pagriezies pret mani, «jūs esat šeit? Man acis tumst.»
«Jā,» es atsaucos, «esmu šeit. Bet tagad atgulieties un atpūtieties.»
«Drīz es varēšu pūsties,» viņš čukstēja. «Man būs daudz laika atpūtai — vesela mūžība. Es mirstu! Jūs izturējāties labi pret mani. Atstāšu to dokumentu jums. Varbūt jūs nokļūsiet tur, ja izturēsiet ceļojumu pāri tuksnesim, kas nobendēja ir manu nabaga kalpu, ir mani.»