Tā ir liela nauda, kas man tagad pieder, — vēl īsti nezinu, cik daudz — taču nedomāju, ka šīs naudas dēj es būtu ar mieru vēlreiz pārdzīvot pēdējos piec­padsmit vai sešpadsmit mēnešus; nē, pat tad ne, ja zinātu, ka no visām likstām galu galā iznākšu sveiks un vesels un vēl ar tādu naudu. Esmu lēnas dabas; vardarbība man netīk, un piedzīvojumi man ir galīgi apnikuši. Tīri vai jābrīnās, kāpēc gan sāku rakstīt šo grāmatu: tas nepavisam nav manā garā. Neesmu no izglītota­jiem, lai gan ļoti mīlu Veco derību* un tāpat ari «Ingoldzbija leģendas [3] . Pamēģināšu izklāstīt iemeslusj kas mani pamudi­nāja rakstīt, lai redzētu, vai man tādi maz ir.

Pirmais iemesls: mani to lūdza darīt sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds.

Otrais iemesls: tāpēc ka tagad esmu apmeties Dērbanā un sāpes kreisajā kājā mani pagalam nomoka. Šīs sāpes liek sevi manīt kopš tās reizes, kad nolādētais lauva iecirta man kājā savus zo­bus; šobrīd ir pavisam ļauni un es kliboju vairāk nekā citkārt. Acīmredzot lauvas zobos jābūt kādai indei, jo, kā gan citādi tas nākas, ka jūsu brūces, kas ir aizvilkušās, atkal atveras un pa­rasti — ievērojiet! — ik gadus vienā un tai pašā laikā sākas jūsu mocības? Vai nav skumīgi, ja kādam, kas savā mūžā nošāvis seš­desmit piecus lauvas, kā to esmu darījis es, sešdesmit sestais sa­košļā kāju kā kumšķi tabakas. Tas izjauc lietu ierasto gaitu, un, tā kā bez visa cita es esmu cilvēks, kas mīl kārtību, man tas netīk. Tas tā, starp citu.