Es, Alens Ķvotermeins no Dērbanas Natalas [4] provincē, džentlmenis, nododu zvērestu un saku — tā es iesāku savu liecību miertiesā sakarā ar nabaga Kivas un Vējaputna bēdīgo galu; taču nez kāpēc tas man neliekas īstais veids, kā būtu jāiesāk grāmata. Un bez tam, vai maz esmu džentlmenis? Kas tad ir džentlmenis? Man nav īsti skaidrs. Dzīvē man iznākušas darīšanas ar melnādainajiem, nē, izsvītrošu vārdu «melnādainajiem», jo es to nemīlu. Es pazinu iezemiešus, kuri bija džentlmeņi, un tā teiksi ari tu, Harij, pirms būsi līdz galam izlasījis šo stāstu, un es pazinu arī baltos cilvēkus, kam bija milzums naudas un kas tikko bija atbraukuši no dzimtenes, bet kas tādi nebija. Vismaz es esmu dzimis džentlmenis, lai arī dzīvē nekas vairāk neesmu bijis kā vien nabaga ceļojošs tirgotājs un mednieks. Nezinu, vai esmu palicis džentlmenis, par to jāspriež tev. Debess vien zina, ka mēģināju tāds būt.
Savā mūžā esmu nogalinājis dažu labu cilvēku, taču nekad neesmu nokāvis bez iemesla (neesmu aptraipījis savas rokas ar nevainīgām asinīm), bet gan tikai aizstāvoties. Visuvarenais dāvājis mums dzīvību, un, manuprāt, viņš grib, lai mēs to aizstāvam; es, mazākais, allaž esmu tā rīkojies un ceru, ka tad, kad mana stunda sitīs, man tas netiks pieminēts. Un tā, lūk, šai cietsirdīgajā un ļaunajā pasaulē tādam rimtam cilvēkam, kāds biju es, vajadzēja piedalīties daudzos asiņainos slaktiņos. Nezinu, vai pareizi spriežu par to, bet es nekad netiku zadzis, lai gan reiz ar viltu izmānīju kādam kaferam [5] ganāmpulku. Viņš pret mani bija izrīkojies zemiski, un es velti kopš tā laika-jūtu sirdsapziņas pārmetumus.