- Nav! "Izabellas" nav! - iesaucās krievs, pasvieda rokas gaisā un atzvēlās krēslā ar riebuma pilnu izteiksmi kalsnajā sejā.
- Man uz paneļa viss notiek, - Dolbijs aizrādīja. - Nav šaubu, ka mums gadījusies apjomīga programmatūras avārija.
Viņš pievērsās vizualizētajam. Tukšumā veidojās kāds attēls, tik dīvains un skaists, ka viņš iesākumā pat īsti to nepiefiksēja. Zinātnieks pavērās apkārt, taču izrādījās, ka pārējie bija iegrimuši katrs savā datorā un uz ekrānu neskatījās.
- Klau, atvainojiet! Vai kāds saprot, kas redzams ekrānā? - Dolbijs taujāja.
Neviens neatbildēja. Neviens nepacēla acis. Visi drudžaini rosījās. Aparāts uzņēma dīvainu dziedošu noti.
- Es esmu tikai inženieris, - Dolbijs ierunājās. - Varbūt kāds no jums, teorijas ģēnijiem, zinās, kas tas īsti ir? Alan, vai tas ir… normāli?
Alans Edelšteins izklaidīgi pacēla galvu no darbstacijas. - Kādi nejauši radīti dati.
- Kā tie var būt nejauši? Tiem ir noteikts apveids!
- Dators nobrucis. Tie var būt tikai nejauši dati, nekas cits.
- Man neliekas, ka tas varētu būt kas nejaušs. - Dolbijs uzmanīgi lūkojās ekrānā. - Tas kustas. Es zvēru, tur kaut kas ir. Tas izskatās gandrīz vai dzīvs, it kā pūlētos izrauties. Gregorij, tu redzi?
Hazēliuss pacēla galvu, paskatījās uz vizualizētāju un sastinga. Sejā uzplauka pārsteigums. Viņš pagriezās.