- Deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, - Dolbijs nolasīja. Pēdējo piecu minūšu laikā telpā bija pagaisusi parastā miegainība un valdīja ellīgs saspringums. Tikai Dolbijs palika mierīgs.
- Es piekrītu Keitai, - Volkonskis ierunājās. - Man nepatikt, kā "Izabella" uzvedas. Sāksim izslēgšanas procedūru.
- Es uzņemos pilnu atbildību, - pieteicās Hazēliuss. - Viss ir normas robežās. Droši vien nelaime tāda, ka datu plūsma - desmit terabitu sekundē - sāk spraukties rīklē.
- Rīklē? Ko nozīmē - spraukties rīklē?
- Jauda - simts procentu, - sacīja Dolbijs, viņa rimtajā balsī ieskanējās neslēpts apmierinājums.
- Stara spožums - divdesmit septiņi, komats, viens astoņi divi astoņi triljoni elektronvoltu.
Datoru monitorus pildīja ņirba. Dziedošā dūkoņa skanēja visā telpā kā balss no viņpasaules. Zieds vizualizētajā locījās un pletās. Tā vidū parādījās melns punktiņš - kā sprauga.
- Oho! - iesaucās Čena. - Zūd visi nulles koordinātas dati!
Zieds mirguļoja. Tam cauri šāvās tumšas švīkas.
- Vājprāts! - Čena nerimās. - Es nejokoju! Dati izgaist!
- Nav iespējams, - Volkonskis iebilda. - Dati neizgaist. Izgaist daļiņas.
- Liecies mierā! Daļiņas nevar izgaist.
- Es nejokoju! Daļiņas izgaist.
- Kāda programmatūras kļūme? - Hazēliuss jautāja.