— Kas tie par šķībknābjiem? — es jautāju.
Braiena apaļās acis aiz pārsteiguma kļuva vēl apaļākas, kad viņš izdzirda manu nezināšanu, taču viņš bija par daudz pieklājīgs, lai liktu to manīt.
— Sķībknābis ir neliels brjdējputns, — viņš man rūpīgi paskaidroja kā attīstībā atpalikušam divgadīgam bērnam, — un savu nosaukumu putns ieguvis no tā, ka knābis viņam novirzīt? uz sāniem, Sķībknābji sastopami vienīgi Jaunzēlandē, viņu nav vairs daudz palicis — varbūt kādi pieci tūkstoši, tiesa, mēs tos neesam precīzi saskaitījuši. Tepat netālu piekraste dzīvo neliela kolonija šķīb- knabju, un es domāju, mēs varētu aizlaist līdz turienei un tos apskatīt.
Redzēt putnu, kuram knābis sašķiebts uz sāniem, — tādam vilinājumam nespētu turēties pretī neviens naturālists, lai cik noguris būdams, un tā pēc neilga laiciņa mēs jau bijām izjoņojuši cauri Oklendas priekšpilsētai un atradāmies uz laukiem.. Braucām arvien tālāk un tālāk, un mans garastāvoklis arvien vairāk pasliktinājās, jo šejienes ainava ar acij tīkamo, maigi viļņoto reljefu ne ar ko neatšķīrās no tās, ko var skatīt