—  Man ļoti žēl, Džerij, bet krodziņš tiek slēgts, — viņš sacīja, patiesi-noskumis. — Mums vajadzēja atnākt agrāk.

—  Jā, patiesi briesmīgi žēl, — es mākslotā sašutumā attraucu.

Mēs izlauzāmies atpakaļ uz ielās un steberējām uz vies­nīcu, tur Terijs mani atstāja. Džekija pēc vannas izskatī­jās bezkaunīgi svaiga un atspirgusi.

—   Nu, vai labi iestiprinājies? — viņa apjautājās.

Es pat nepūlējos viņai atbildēt, ielikos gultā un aizvēru acis. Tikko sāku laisties snaudā, pie durvīm atskanēja -klauvējieni, istabā ienāca Braiens Bells ar organizētāja dedzībā spīdošām acīm.

—  Helou! — viņš jautri uzsauca. — Vai jūtaties atpū­ties?

—  Jūtos tā, — es rūgti sacīju, — it.kā tikai brīnums mani būtu izglābis no noslīkšanas milzīgā salda vīna mucā.

—  Ļoti jauki, — atteica Braiens, laizdams manus vār­dus gar ausīm. — Rītā agri mums jābrauc tālāk, un, tā kā šodien jums ir vienīgā izdevība apskatīt šķībknābjus, es ceru, jūs neatteiksieties to izmantot. Līdz televīzijas pārraidei mums vēl pietiks laika.

Dzīve man iemācījusi kādu ļoti noderīgu gudrību: ja jūs gribat kaut ko uzzināt, nebaidieties notēlot izglītības trū­kumu. Jāpasaka tikai «es nezinu», un cilvēki lien vai no ādas ārā, lai jums paskaidrotu un iemācītu; tā vienā rā­vienā viss kļūst skaidrs. So gudrību izmantoju arī tagad.