Dorsetas-Devonas apkaimē: tādi paši uzkalni, sulīgi zaļas, zālainas nogāzes, vietumis izraibotas baltiem punktiem — aitu ganāmpulkiem; mazi, glīti iežogoti tīrumi, pretvēja krūmu joslas; pat putni, kas no ceļmalām cēlās spārnos, kā izrādījās, bija man tik pierastie māju strazdi, dziedātājstrazdi un melnie meža- strazdi; augstu gaisā virs mums savu vakara dziesmiņu triļlināja lauku cīrulis. Rožainu cerību spārnotam atstāt Angliju un doties tik tālā ceļojumā tāpēc vien, lai atrastos otrā Anglijā, — tā šķita smaga, mokoša vilšanās, ko vēl grūtāk panesamu darīja nesen izdzertais alus. Ap to laiku, kad mēs pa nelīdzenu taku kratījāmies lejā uz piekrasti, man jau bija tik drūms noskaņojums, ka es sev jautāju, kāpēc pirmo bijām izvēlējušies apmeklēt Jaunzēlandi. A/lēs varējām mierīgi palikt mājās, ja melnie mežastrazdi un lauku cīruļi ir vienīgās dzīvās būtnes, ko te var sastapt.
Braiens, samazinājis ātrumu, izspraucās ar mašīnu cauri aitu ganāmpulkam, kas pašķīda uz visām pusēm, aitas bēga kur patapdamas, biezā vilna uz viņu mugurām kratījās un drebēja; pie kāda dzīvžoga mašīna apstājās. Otrpus žoga pletās ciņaina pļava, aiz tās kaila, līdzena, izkaltusi glīzdaine, tālāk oļains liedags uri pelēka, nepievilcīga jūra.
Parasti, Braiens skaidroja, šķībknābji mēdzot baroties uz garās, oļainās zemesmēles pa kreisi no mums, bet paisuma laikā, kad zemesmēli klāj ūdens, putni atkāpjoties uz sauso, līdzeno glīzdaini, kas atrodas tieši mums iepretī.