Mēs neatņemdamies lūkojāmies norādītajā virzienā, bet nekur neredzējām nevienu putnu. Braiens, sevī klusu lādē­damies par prasmīgi noorganizētā pasākuma izgāšanos, lēnām virzījās lejup gar žogmali, mēs viņam sekojām. Pa to laiku bija sacēlies spēcīgs, auksts vējš, un es ar ilgoša­nos sāku domāt par siltu vannu un mīkstu gultu. Piepeši Braiens apstājās un pacēla pie acīm tālskati.

— Āre! — viņš lepni ieaurojās. — Tur jau viņi ir. Ne gluži tajā vietā, kur parasti, bet mēs viņus tomēr atradām.

Es virzīju savu binokli uz Braiena norādīto vietu, iestā­dīju asumu un lūkojos. Sākumā redzēju vienīgi pelēku, mālainu līdzenumu, kurā nejauta dzīvību. Tad es ievēroju kaut ko, kas pirmajā mirkli atgādināja pelēku, caur­spīdīgu, milzīgam zirnekļtīklam līdzīgu lakatu, kurā bija samanāma tāda kā viļņošanās. Ielūkojoties ciešāk, atklā­jās, ka tas ir bars nelielu, cieši kopā saspiedušos putnu, kuri kaut kā dīvaini riņķo uz vietas, līdz ar to viss bars atrodas nepārtrauktā kustībā. No tālienes nebija skaidri saskatāms, ko putni īsti dara, tāpēc mēs uzmanīgi zagā- mies pa ciņaino pļavu uz glīzdaines pusi, un mums, ne­radot viņos ne mazāko satraukumu, izdevās pietuvoties putniem līdz divsimt pēdu atstatumam. Tad es beidzot at­skārtu, kas ar viņiem notiek; kā izrādījās, šķībknābji iz­dara tik neparastus, apbrīnojamus bara manevrus, kādus man vēl nevienā putnu barā nebija gadījies novērot.