Šķībknābji bija mazi putni (smilšu tārtiņa lielumā), mugura viņiem zilganpelēka, vēders balts, virs acīm šķērsām pāri pierei balta josliņa, zem zoda glīts, melns ielāpiņš. Nelielais knābis noliekts uz labo pusi, līdzīgi dārznieka griežņu asmeņiem, un tas kopā ar glīto, kupol- vfeidīgo galvu un tumšajām acīm radīja iespaidu, it kā putnam būtu uzrauts deguns. Taču vairāk par īpatnēji veidoto knābi mani interesēja šo putnu izturēšanās. Barā viņu bija kādi piecdesmit, un viņi aizņēma ap trīsdesmit reiz divdesmit pēdu lielu platību, visi šķībknābji stāvēja uz vienas kājas, pagriezušies pret vēju. Es ievēroju, ka šie putni atrodas collas divpadsmit atstatu cits no cita. Tā viņi tur stāvēja uzboztām spalvām, mirkšķinādami acis, vējā balansēdami trauslo ķermeni, un izskats viņiem bija sērīgs. Piepeši bez redzama iemesla, kā man likās, viens no šķībknābjiem palēcās (arvien vēl uz vienas kājas) col­las sešas uz priekšu. Līdz ar to kārtīgā ierinda bija sa­jaukta un tiem putniem, kuri atradās vainīgajam vistuvāk, savukārt vajadzēja palēkties uz priekšu, aiz viņiem — nākamajiem un tā joprojām. Visi putni tādējādi laiku pa laikam izkustējās, bet-visumā bars palika, kur bijis.