Lai cik uzmanīgi vēroju, es tomēr neredzēju ne mazākā iemesla, kāpēc šķībknābju baram būtu jāizdara šādas neizprotamas kustības, kurām nebija nekāda eakara ar ārišķīgu dižošanos vai barības meklēšanu. Putni tāpat vien stāvēja kā pulks nožēlojamu, cerības zaudējušu bāreņu, kuru vienīgais prieks ir šāda noslēpumaina spēle, kas izklaidē un aizdzen garlaicību. Braiens izteica domu, ka neparasti veidotais knābis šiem putniem atvieglojot barošanos. Uz vieniem sāniem novirzīto knābi var vieglāk pa-, bāzt zem akmeņiem, meklējot mazus vēzīšus un citus sīkus jūras dzīvnieciņus, no kuriem šķībknābji pārtiek.
Vairāk nekā stundu mēs lūkojāmies uz sabozušos, it kā nosalušo, lēkājošo putnu baru, šajā laikā putni daudzkārt pārvietojās, tomēr kopumā bars nevarēja būt pavirzījies tālāk par jardu no tās vietas, kur mēs to pirmāk ieraudzījām. Lai cik aizraujoši likās vērot šķībknābju baru, ilgāk kavēties mums vairs nebija laika, negribīgi mēs iekāpām lendroverā un sīkā, smidzinošā lietū braucām atpakaļ uz Oklendu. Sastapšanās ar šķībknābjiem brīnumainā kārtā bija mani nomierinājusi, es to uzlūkoju par labu zīmi, kas deva cerības Jaunzēlandē ieraudzīt ari kaut ko interesantu.
Pirmā nodaļa