GEIZERI, VEKAS UN NESTORPAPAGAIĻI
Sastapsim mēs džabdžabu, briesmīgo
putnu,
Nebūs mums viegli tikt ar to galāl
«Ņurduļa medības»
Nākamajā rītā mēs piecēlāmies, kā man šķita, neparasti agrā stundā (es vēl arvien nebiju īsti atguvies no «padzē- riena») un, atstājuši Oklendu, braucām cauri «angliskajiem» laukiem, kur mums bija atkal jāskatās uz apnicīgajiem māju strazdiem, dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem. Braiens vadīja mašīnu — un veica šo uzdevumu ļoti labi, tāpat kā it visu, ko viņš darīja. Kopā ar viņu aizvadītajā laikā es šo cilvēku iepazinu no labākās puses, un viņš man iepatikās jo dienas jo vairāk. Viņš bija nosvērts, atjautīgs cilvēks un, galvenais, lieliski pārzināja savu darbalauku. Viņam visvairāk rūpēja Jaunzēlandes seno, atlikušo dzīvnieku aizsardzībā — lai šī unikālā fauna neizmirtu nepietiekami stingru vai maz- iedarbīgu pasākumu un likumu rezultātā,
Braucot viņš mums pastāstīja, ar kādām problēmām jāsastopas Dabas- resursu aizsardzības pārvaldei savos centienos paglābt Jaunzēlandes faunu no izmiršanas.
Vispirms jāatceras, Braiens skaidroja, ka Jaunzēlande no ģeoloģiskā viedokja ir ļoti jauna zeme, tā ka viss vairums iežu tur ir ārkārtīgi mīksti. Dažuviet izdodas akmeņus sadrupināt, burtiski, ar rokām. Sos irdenos iežus klāj plāns augsnes slānis, kuru no izskalošanas zemes lielākajā daļā pasargā meži, kalnienēs — dažādas zāles.