Pirmie melnie gulbji tika ievesti no Austrālijas tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un, spriežot pēc tā, ko mēs redzam šajā ezerā, putni lieliski iedzīvojušies jaunajās vietās. Galvenās rūpes, ko mums sagādā šie skaistie, graciozie putni, ir tās, ka viņi barojas krastu tuvumā — galvenokārt ar ūdensaugiem — un, gluži dabiski, iegūst tos no lielāka dziļuma, nekā spēj pīles. Apēdot pīlēm pieejamo barību un piesārņojot ūdeni un krastmalas, gulbji aizdzen pīles no ezera. Plašajā ūdens klaidā, kas gulēja zemāk mums priekšā, es neredzēju nevienu vienīgu pīli — ezerā, cik tālu acis1 sniedz, bija tikai melnie gulbji.
Manas pārdomas par cilvēku muļķību pārtrauca motora rūkoņa, un, iedami lejā pa riogāzi, mēs ieraudzījām uz ceļa mašīnu, no kuras tikko bija izkāpuši Kriss un Džims.
— Ehēļ Ehē, jūs tur! — Kriss kliedza viņam nepierastā prieka uzplūdā, steigdamies mums pretī. Viņš bija vidēja auguma, tumšiem matiem, zaļām acīm, ar tādiem kā smagiem plakstiem un tik varenu degunu, par kuru viņu apskaustu pat nelaiķis hercogs Velingtons. Kriss Pārsons, pēc dabas mierīgs, savaldīgs cilvēks, savā pirmajā lielākajā ārzemju ceļojumā priecīgi satraukts, sasarcis kratīja mūsu rokas. Džims, operators, bija maza auguma tumšmatis, ar skaistiem, kā seno romiešu medaljonos smalki izzīmētiem sejas vaibstiem un nebēdnīgu, gluži neatvairāmu smaidu. Viņa tīkamā Rietumanglijas izruna ar tikko jaušamu neskaidru «r» uzbur dvēselē jaukas atmiņas par miegainu bišu sanoņu krēslas stundā un ēnainu ābeļdārzu karstā vasaras dienā.