kā visas trīs minētās zemes es vēl nepazinu, man bija grūts uzdevums tūlīt pēc ierašanās tajās savākt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par tiem jautājumiem, kas mani visvairāk interesē, lai pēc tam galvenajos vilcienos izstrādātu Krišam un Dzimām noderīgu scenāriju, pēc kura viņi varētu strādāt.

—   Ceļā no Oklendas līdz šejienei esmu pūlējies izzināt no Braiena visu iespējamo, — es sacīju, — un, manuprāt, filmā mums ir jāmēģina izgaismot divas pašas svarīgākās problēmas. Pirmkārt, neapdomīgā, neticami muļķīgā sve­šas faunas ievešana Jaunzēlandē — tās faunas, kuras lielākā daļa kļuvusi par īstu sodību, kā, piemēram, melnie gulbji tur lejā, ezerā, un, otrkārt, apkārtējās vides pārmai­ņas, kas ietekmē kā dzīvniekus, tā cilvēkus. Te jārunā par nesaudzīgo mežu izciršanu pagātnē un pārāk intensīvu zālāju noganīšanu, kas turpinās vēl šodien. Jau šovakar es izstrādāšu scenārija uzmetumu ar šīm divām pamatlī­nijām, bet šobrīd, man liekas, mums katrā ziņā jānofilmē gulbji, jo tie, kā jau svešzemnieki, kļuvuši par kaitniekiem, taču, no otras puses, tie ir ļoti skaisti, graciozi putni. Ko tu par to domā?

Domājot Kriss mēdza sēdēt pievērtām acīm kā vanags, viņš it kā paslēpās aiz lielā deguna un šajā brīdī atgā­dināja distrofisku lamu.