Ja jums īstajā brīdī neuzmanības dēļ gadās stāvēt virs šāda izplūdes cau­ruma, sekas var būt liktenīgas, jo pat šļakatas, kas šau­jas uz visām pusēm no verdošā staba, ir daudz karstākas nekā jūsu vannas ūdens.

Mēs gājām pa šo slideno, zināmā mērā bīstamo vietu, līdz nonācām pie neliela strautiņa, kas, trokšņaini čalo­dams, plūda pa akmeņaino gultni, ietinies slīdošā garaiņu autā; ūdens temperatūra- tajā bija tikai nedaudz augstāka par deviņdesmit grādiem (pēc Fārenheita skalas). Pārgā­juši strautiņu, devāmies tālāk pa ieleju un piepeši atradā­mies pie dubļu ezeriņiem, kuri mani tik ļoti ieinteresēja, ka es pie tiem pavadīju veselu pusstundu. Ezeriņi bija da­žāda lieluma: vieni aizņēma prāvas platības, citi nebija lielāki par maza galdiņa virsmu; tie atšķīrās arī pēc krā­sas: gaišāki — kā kafija ar pienu — un tumšbrūni. Dubļu konsistence un krāsa atgādināja verdošu piena šokolādi, jo radās iespaids, ka tie patiešām vārās.

īstenībā dubļi bija tikai silti, bet nevārījās, tos sasil­dīja daudzās mazās garaiņu grīstītes, kas lauzās tiem cauri. Uzmetot acis šādam ezeriņam, tas likās pavisam gluds un līdzens, tā vien gribējās iegremdēt tajā karoti un ēst; bet piepeši spoguļgludā virsma piepūtās un uz­meta burbuli — pavisam maziņu, ne lielāku par melnā mežastražda olu.