Par to visu, protams, varētu pasmie­ties, tomēr es biju nedaudz satraukts, jo nevēlējos, ka mans ceļojums pa Jaunzēlandi pārvērstos garlaicīgā, man nepieņemamā, organizētā ekskursijā pēc programmas. Taču, pirms es paguvu izteikt savus iebildumus, Braiens, pametis skatienu rokas pulkstenī, dusmīgi savilka pieri, kaut ko noburkšķēja un steidzīgā solī atstāja kuģa klāju. Mazliet apjucis, es stāvēju, atbalstījies pret reliņu, turē­dams rokā apjomīgo ceļvedi, kad pie manis pienāca Dže- kija.

—   Kas tas bija par tipu brūnajā uzvalkā, ar kuru tu pirmīt sarunājies? —viņa apjautājās,

—   Kāds Braiens Bells, — es atbildēju, pasniegdams Džekijai ceļvedi. — Viņš ir no Dabas resursu aizsardzības pārvaldes speciāli mums piekomandēts, lai visu noorgani­zētu, itin visu, vai saproti?

—   Man liekas, tieši no tā tu gribēji izvairīties? — Džekija atkal ierunājās.

—   Jā gan, — es drūmi sacīju.

Viņa aši pārlūkoja izstrādāto maršrutu un izbrīnā uz­rāva uzacis.

—  Vai viņi patiešām domā, ka mēs še paliksim desmit gadus? — Džekija vaicāja.

Šajā brīdī atgriezās Braiens — un es viņam stādīju priekšā Džekiju.

—- Priecājos iepazīties, —> viņš izklaidīgi sacīja. — Varu paziņot, ka jūsu bagāža jau atrodas krastā, arī muitas formalitātes esmu nokārtojis. Viss tiks iekrauts ma­šīnā, un mēs brauksim uz viesnīcu. Pirmā preses konfe­rence nolikta pulksten vienpadsmitos, otrā paredzēta pus­trijos. Bez tam vakarā notiks televīzijas intervija, bet līdz tai vēl laika diezgan. Tagad, ja esat gatavi, varam izkāpt krastā.