Burbulis lēnām auga arvien prāvāks un sasniedza celuloīda bumbiņas vai pat apelsīna lielumu, ja dubļi bija pietiekami biezas konsistences. Tad pūslis pārplīsa ar skaļu, guldzošu troksni, un izveidojās mazītiņš «mēness krāteris», kas pamazām piepildījās ar dubļiem; ezera virsma atkal bija gluda, līdz to no jauna pāršķēla sakrājušies garaiņi. Dažos ezeriņos, kur tvaiks lauzās ārā straujāk, izveidojās apļveidīgas burbuļu kopas, kurās dažkārt bija pa seši septiņi burbuļi, un tie visi kopā «dziedāja». Sī dziedāšana drīzāk atgādināja baznīcas zvanu skaņas, jo pūslīši nebija viena lieluma un katrs plīsa ar citādu skaņu, kad tvaiks pēc noteiktām laika atstarpēm lauzās augšup cauri dubju masām; glop,.
4 plip.,. glug… pHp… splog… plip… glug… pliš,., splop… plip un tā joprojām. Tā bija interesanta, aizraujoša mūzika, un es stāvēju kā apburts, noliecies te pie viena, te pie otra ezeriņa, klausīdamies šos nedzirdētos burbuļu orķestrus. Es biju atradis sevišķi talantīgu pūslīšu grupu, kura izpildīja tik harmonisku un sarežģītu mūziku, kādu būtu varējis uzrakstīt vienīgi Bahs, un jau gudroju, kā tos piedabūt parakstīt kontraktus koncertiem Festivālu zālē Anglijā (varbūt sera Malkolma Sārdženta vadībā), kad piepeši manus nomoda sapņus rupji pārtrauca Kriss, kurš iznira no miglas kā mazliet jucis Dante.