— Iesim tālāk, draugs, — Kriss sacīja, — pietiek cept dubļu kūkas. Es uzgāju sešus geizerus, visus vienā rindā, tie šļāc ārā tvaiku kā negudri. Vēlos, lai tu ar Džekiju pastaigājies geizeru priekšā — tā mums iznāktu jauki uzņēmumi.
— Tev nu gan ir lieliskas idejas! — es. rūgti noteicu, atraudamies no dziedošajiem burbuļiem un kopā ar Krišu ienirdams migla.
Krišam bija taisnība — tepat tuvumā rindā cits aiz cita atradās seši geizeri, katrs divpadsmit, četrpadsmit pēdu augsts, un visi sparīgi izvirda tvaiku, sasaukdamies mundriem guldzieniem un svilpieniem. '
— Te nu tie ir, — Kriss lepni paziņoja. — Tagad es vēlos, lai tu un Džekija pastaigājaties geizeru priekšā. Sāciet iet no tās klints un apstājieties, lūk, tur.
— Vai mēs saņemsim riska naudu? — Džekija apjautājās. Viņas tumšie mati bija viscaur pārklāti sīksīkām ūdens lāsītēm, un viņa izskatījās it kā priekšlaikus nosirmojusi.
— Riska naudu jūs saņemsiet vienīgi tad, ja sāks darboties Lielā Berta, — Kriss smaidīdams atteica.
— Kas tā par Lielo Bertu? — es ievaicājos.
Kriss norādīja uz lielu caurumu klintī netālu no tās vietas, kur mums vajadzēja pastaigāties.
— Lielā Berta ir tur, tajā iedobumā, — viņš paskaidroja. — Tas neapšaubāmi ir pats lielākais geizers, bet tas darbojas reti, neregulāros laikos — reizi desmit, piecpadsmit gados. Bet, kad sākas izvirdums, stāsta, ka tvaika stabs uzšaujoties ap piecdesmit pēdu augstu. Tas gan būtu grandiozs skats!