Es saklausīju Kriša balsī neizteiktu vēlēšanos un uz­metu viņam bargu skatienu.

—   Liec aiz auss, — es stingri sacīju, — nekādos ap­stākļos man nav vēlēšanās nonākt saskarē ar piecdesmit pēdu augstu geizeru.

Mēs ar Džekiju aizgājām līdz norādītajai vietai un sā­kām pacietīgi gaidīt, kamēr tiks sagatavota uzņemšanas un skaņu ierakstu aparatūra, tad pēc Kriša signāla sākām iet pāri klintīm, aiz mums spēcīgi izvirda mazie geizeri; skats bija visai iespaidīgs.

Bijām nostaigājuši apmēram pusceļu, kad zeme zem mūsu kājām iedrebējās, sacēlās troksnis, kas atgādināja paša Gnrgantijas atraugas, tam sekoja šņākšana, un pie­peši no Lielās Bertas krātera izšāvās verdošs tvaika stabs koka stumbra resnumā. Tas cēlās arvien augstāk un aug­stāk, šņākoņa pastiprinājās, līdz beidzot staba gals izliecās kā fontāns un virs mums sāka līt karstu pilienu lietus. Ie­kliegušies mēs ar Džekiju pa galvu pa kaklu metāmies bēgt. Izņemot nožēlojamo gadījumu, kad mani reiz tika vajājusi saniknota antilope gnu, es nudien neatceros, kad Initu joņojis tādā ātrumā. Aizelsušies pieskrējām pie mūsu draugiem; Kriss un Džims lēkāja aiz prieka un satrau­kuma, Braiens stāvēja, plati smaidīdams, it kā pats perso­niski Initu noorganizējis šī krātera izvirdumu.

Brīnišķīgi, — Kriss jūsmoja cauri Lielās Bertas šņākoņai, — nu, es jums saku — brīnišķīgi, neko labāku nirs nevarējām vēlēties.