Džekija un es apsēdāmies uz slapja akmens, lai mazliet atgūtos, viņa skatījās uz mani, es — uz viņu. *
— Ir gan jums interesanta dzīve, mister Darel, — viņa sacīja. — Kā es jūs apskaužu!
— Jā, vieni prieki un pārsteigumi, — es atteicu, slaucīdams seju un ar samirkušu sērkociņu pūlēdamies iededzināt cigareti.
— Nesaprotu, par ko jūs sūdzaties, —1 Kriss sacīja, — jūs taču stāvējāt iesāņus no geizera.
— Ne jau par to ir runa. Tu man gribēji iegalvot, ka šis sasodītais geizers darbojoties tikai vienu reizi simt gados vai tamlīdzīgi. Padomā, kas varēja notikt, ja es zēniskā nebēdnībā būtu nostājies tieši virs tā cauruma! Tā būtu katastrofa!
Kamēr Kriss ar Dzimu filmēja Lielo Bertu visdažādākajos rakursos, mēs abi ar Džekiju pagājāmies atpakaļ, lai vēl mazliet papriecātos par dziedošajiem dubļu ezeriņiem; beidzot filmēšana bija pabeigta, un mēs izkāpām no ielejas. Augšā es vēlreiz apstājos un pametu skatienu lejup uz krokoto, izvijušos klintāju, šņācošajiem tvaika stabiem un spīdīgajiem dubļu ezeriņiem, visa šī krāšņā, neparastā ainava tagad tin|s miglā, kas bija sabiezējusi pēc Lielās Bertas izvirduma. Redzētais man atsauca atmiņā kādu Gistava Dorē ilustrāciju, un šobrīd es nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi aiz klints pleca parādītos dinozaurs, kas dodas pavāļāties dubļu ezeriņā.