Pēc Rotoruā pavadītās nakts (mēs tomēr neizvārījāmies savās gultās, kā visai pesimistiski bija pareģojis Džims) mūsu ceļš veda tālāk uz Velingtonu, kas atrodas Ziemeļ- salas pašā dienvidu galā.
Kad ceļā jau bija aizvadītas vairākas stundas un mums visiem bija apnikuši nemitīgie saucieni «skaties!», jo mēs vēl arvien redzējām tikai tās pašas peļkājītes vai žubītes, Braiens beidzot pagrieza mašīnu uz kāda ceļa, kas veda gar lielu, rāmu ezeru, kura krastos slējās vareni koki; te mēs beidzot ieraudzījām Jaunzēlandes putnus. Protams, arī šis ezers bija melno gulbju apsēsts, tomēr te viņu nebija tik daudz, ka viņrspētu padzīt no barošanās un ligzdošanas vietām vietējos putnus; mēs priecīgi izlēcām no lendrovera, apbruņojušies ar kinokamerām un binokļiem, un sākām rosīgi darboties: Kriss un Džims filmēja» mēs ar Džekiju un Braienu novērojām putnus, Braiens turklāt mums nosauca še dzīvojošo' putnu sugas un īsi pastāstīja paf to dzīvesveidu un izplatību. Visparastākie un arī paši skaistākie» putni te bija Jaunzēlandes dižpīlēs, vairāki pāri šo pīļu barojās seklajos ūdeņos pēdas trīsdesmit četrdesmit atstatu no mums. Mūs ļoti pārsteidza lielā atšķirība starp Jaunzēlandes dižpīļu tēviņu un mātīti, tā ka no pirmā acu uzmetiena tos it viegli varēja noturēt par divu dažādu sugu putniem.