Tēviņa galva, kakls un krūtis bija .spīdīgi melnas, arī mugura melna, bet ar tikko pamanāmu baltu svītrojumu, vēders spilgtā sarkanrudā krāsā, ari ar tievām, baltām svītriņām. Pretējs krāsu salikums bija mā­tītei — mugura melna, ar tievām, baltām svītriņām tāpat kā tēviņam, krūtis un vēders sarkanrudi, ar baltām svītri­ņām, bet galva un kakls pilnīgi balti. Tā kā es šīs skaistās pīles skatīju pirmoreiz, sākumā noturēju mātīti par tēviņu, jo viņas spalvu tērps izskatījās košāks un greznāks, bet Braiens tūlīt lika man saprast, ka esmu maldījies. Un to­mēr šķiet savādi, ka mātītes apspalvojums ir tik acīs krī­tošs, jo viņai taču paredzēts bīstamais uzdevums izperet mazuļus, un te maskēšanās tērpam ir sevišķi liela nozīme.

Līdzas Jaunzēlandes dižpīlei otra plaši izplatīta Jaun­zēlandes putnu suga bija tumšais krīklis, tomēr par krīk- |iem jāsaka: tie bija daudz piesardzīgāki, jo peldēja ne­lielos bariņos tālu no krasta, tā ka mums nācās samierinā­ties ar pāris īsiem mirkļiem, ko mēs varējām tiem uzmest caur binokļiem. Tumšie krīkļi bija mazi, glīti, padrukni putni ar īsu, strupu knābi, viņi peldēja ātri, it kā bēguļo­dami. Galva un kakls melni, ar iesarkani violetu lāsmo- jumu augšdaļā un zaļganu lejāk, virs ūdens redzamā ķer­meņa daļa melna. Tumšo spalvu tērpu tīkami atdzīvināja balta josliņa uz spārniem, pelēkzilais knābis un spilgti dzeltenās acis.