Aizvadījuši vairākas stundas patīkamās nodarbībās pie ezera, mēs no jauna sēdāmies lendroverā un aizbraucām hdz Velingtonai. Tur iekārtojāmies kādā viesnīcā, kuru, tāpat kā pārējās mums zināmās Jaunzēlandes viesnīcas, nekādā ziņā nevar nosaukt par labu. Tas, ko mēs tur redzējām un izjutām, bija asā kontrastā ar tīro, neviltoto sirsnību, draudzību un viesmīlību, kura mums tika izrādīta ik uz soja šajā zemē.
Piecēlušies rīta agrumā, braucām uz piekrasti. Braiens gribēja, lai mēs pirms aizbraukšanas no Ziemeļsalas katrā ziņa apmeklētu Kapiti, mazu saliņu tālāk jūrā, kur ierīkots pilinu rezervāts. Viņam laikam bija apnikusi mana mūžīga paušanās par visur sastopamajiem dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem, tāpēc viņš centās man iegalvot, ka Kapiti saliņā es patiešām redzēšu vietējās tipiskās Jaunzēlandes putnu sugas.
Mcs nobraucām smilšainā liedagā "pie nelielas bangot- iios. Tieši mums pretī gulēja gara, kupraina sala, noaugusi ar biezu mežu; palsajā rīt? gaismā Kapiti vīdēja tumša un drūma, pavisam nepievilcīga.
Džims lūkojās uz putojošām bangām un ar acīm nomērīja attālumu līdz salai.
— Kā mēs tur nokļūsim? — viņš norūpējies vaicāja. — Varbūt peldus?