— Nē, nē. Džordžs Fokss — salas uzraugs — aizvedīs mūs savā motorlaivā, — Braiens paskaidroja, ielūkodamies pulkstenī. — Kuru katru minūti viņam jābūt klāt.
Mēs izkrāvām liedaga smiltīs filmēšanai sagatavoto aparatūru un sākām gaidīt; drīz vien no salas atdalījās iumšs punkts un, lēkādams pa viļņiem, nāca uz mūsu pusi. Džims vēroja laivas šūpošanos ar augošu satraukumu,
— Man piemetīsies jūras slimība, — viņš sacīja aizkapa balsī.
— Nieki, — atteica Kriss, — nav jau nekādi lielie viļņi, un, braucot tik mazu gabaliņu, tev nemaz nebūs slikta dūša.
— Kad es dienēju armijā, man reiz kļuva slikti, kravas mašīnā ceļoties pāri Reinai, — Džims cienīgi paskaidroja.
Uz brīdi iestājās klusums, jo šis ārkārtējais paziņojums bija atstājis uz mums zināmu iespaidu.
— Negribu, lai mani uzskata par galīgu muļķi, — es sacīju, — tomēr nespēju iedomāties, kā tev varēja kļūt slikti kravas mašīnā, ceļoties pāri Reinai, Kas tā bija par mašīnu, varbūt amfībija?
— Nē, — atteica Džims, — mēs braucām pa pontonu tiltu, un tilts šūpojās augšā, lejā, augšā, lejā.
— Nu, nu! — pārsteigts iesaucās Kriss,
— Man bija piemetusies jūras slimība, — Džims palika pie sava.
Es paspiedu viņam roku un sacīju: