— Jūtos lepns, ka pazīstu tādu cilvēku, kuram pieticis drosmes braukt pāri pontonu tiltam armijas mašīnā, par spīti uznākušajai jūras slimībai, Tad nav jābrīnās, ka mēs karā uzvarējām.
Pa to laiku motorlaiva, pārvarējusi krasta bangas, iepeldēja seklumā, laivas priekšgals ar klusu čirkstoņu iedūrās smiltīs. No stūrmaņa kabīnes iznira Džordžs Fokss un, pārlēcis pāri laivas malai, brida krastā ar mums sasveicināties. Viņš bija plecīgs maza auguma vīrs ar brūni iedegušu, vēju ārdētu seju un zilām, skaidrām acīm. Sākumā viņš likās visai atturīgs, pat nerunīgs, bet pēc tam man bija izdevība pārliecināties, ka tāda nav viņa īstā daba. Džordžs izturējās piesardzīgi, jo pēdējā laikā viņa salu bija apciemojuši pārāk daudzi naturālisti, kuri vēlējās apskatīt putnus, taču, kā izrādījās, lielākā daļa šo cilvēku bija nejēgas. Tāpēc katru jaunu dabas mīļotāju un kinoļaužu grupu Džordžs Fokss uzņēma ar šaubām un neuzticību, iekams viņi nebija sevi apliecinājuši nopietnā darbā.
Motorlaiva jautri šūpojās viļņos, veikdama nepilno pus- jūdzi, kas Kapiti saliņu atdalīja no cietzemes; Džims sa- drūmis sēdēja stūrmaņa kabīnē, no viņa sejas izteiksmes bija nojaušams, ka neko labu viņš no mums negaida. Mēs tomēr laimīgi sasniedzām mazo piestātni, nekādu starpgadījumu nebija. Tuvumā aplūkota, saliņa izskatījās vēl nepievilcīgāka nekā no tālienes. Virs mums slējās stāva, klinšaina nogāze, apaugusi ar tumšza]u dienvidu dižskābaržu mežu, kas likās nedabiski kluss un pamests.