Galīgi apjukuši, -Braiena bīdīti un steidzināti, mēs nokāpām no kuģa un uz pāris stundām tikām ierauti tādā virpulī, kādu man reti gadjjies piedzīvot. Tikko mēs ieradāmies viesnīcā, Braiens mūs nodeva Informācijas daļas pārstāvja Terija īgena rokās; pārstāvis bija laipns neliela auguma vīrs jautru, pumpainu seju.
— Tagad atstāšu jūs Terija ziņā, — Braiens sacīja,
— satiksimies vēlāk. Man vēl kaut kas jānoorganizē.
Ko viņš vēl grib organizēt? — es brīnījos. Varbūt no desmittūkstoš kivi sastāvošu goda sardzi Oklendas ielās? Tikai īsu brīdi pazīstot Braienu, es jutu, ka viņš spētu noorganizēt pat to. Tā Braiens mūs atstāja, un, tikko viņš bija nozudis, pie mums iebruka pirmais reportieru bars. Sākās neiedomājama kņada un rosīšanās. Mūs fotografēja visdažādākajās pozās, un mūsU vismuļķīgākās atbildes tika uzklausītas tik godbijīgi kā ievērojamu domātāju izteikumi. Tad pienāca ilgotais, bet diemžēl pārāk īsais pārtraukums, kad tika ieturēts lenčs, un viss sākās no gala. Vēlu pēcpusdienā, kad pēdējais reportieris bija mūs atstājis, es griezos pie Terija kā slīcējs, kas ķeras pie salmiņa.