— Terij, — es viņu uzrunāju žēlā, aizsmakušā balsī,
— vai te atradīsies kāda klusa vietiņa, kur pasēdēt un mazliet iedzert, un desmit minūtes nerunāt, vai… teiksim, tāda svētlaimīga nirvāna, kur reportieriem nav brīv ienākt?
— Jā, — Terijs tūlīt atbildēja. — Būs darīts.,, es zinu tādu vietu.
— Ļoti labi, kamēr jūs iestiprināsieties, es nomazgāšos vannā, — sacīja Džekija,
— Okei, mēs drīz atgriezīsimies, — es paskaidroju.
— Man tikai nepieciešams ar kaut ko nomierināt satricinātos nervus. Ja man vēl kāds jautās, ko es domāju par Jaunzēlandi, es nudien sākšu kliegt.
— Nu jā, — Džekija sacīja, — starp citu, ko tu atbildēji tam sievišķim, kurš tev uzdeva šādu jautājumu? Es lāgā nevarēju sadzirdēt,
— Viņš teica, ka gabaliņš ostas, kuru viņam izdevies redzēt, viņam ļoti iepaticies, — Terijs smiedamies paskaidroja.
— Tā nu tev nevajadzēja atbildēt, — Džekija pārmetoši sacīja.
— Taš bija muļķīgs jautājums, uz kuru jādod tikpat muļķīga atbilde.
— Iesim, — aicināja Terijs, — mums abiem nepieciešams iedzert.
Kopā ar Teriju es atstāju viesnīcu, un mēs gājām projām pa ielu. Vairākkārt pagriezušies ap stūri, beidzot pie- nācām pie kādām brūnām durvīm, aiz kurām Terijs nozuda. Es_ viņam nevilcinādamies sekoju, cerēdams nokļūt ilgotajā atpūtas un miera vietā.