Es sadabūju pagaru žagariņu un, uzmanīgi paliecies uz priekšu, pastiepu to pretī mazajam albatrosam. Mazulis brīdi cieši lūkojās manī, tad pats izliecās no ligzdas un klīrīgi satvēra zariņu knābī, gluži kā aristokrāte, kas saņem saburnītu puķu pušķi no puņķaina lauku puišeļa. Mirkli viņš to paturēja knābī, tad rūpīgi iebāza vienā ligzdas pusē,-kas, viņaprāt, prasījās pielabojama. Mazā albatrosa augstprātīgās laipnības iedrošināts, es sameklēju vēl vienu zariņu, paliecos vēl tālāk uz priekšu un sniedzu to mazajam celtniekam. Viņš to tūlīt paņēma un izskatījās ļoti iepriecināts. Vispirms iebāza žagariņu vienā ligzdas stūrī, tad laikam nosprieda, ka tas tur lāgā neiederas, un iesprauda kaut kur citur. Pēc diviem trim mēģinājumiem mazais albatross beidzot bija apmierināts un cerīgi palūkojās manī: lai cik atbaidošs es viņam varētu likties, kā žagaru vācējs es tomēr biju noderīgs. Desmit minūšu laikā viņš bija iespraudis ligzdā vēl pāris žagariņu; putnēns atļāva man nogulties dažu pēdu atstatumā no viņa un neiespļāva man acīs. Pēc pusstundas mēs jau bijām labi draugi, un viņš pat neiebilda, kad es pārkārtoju dažus zariņus, kas bija iespraudušies nevietā (vienu viņš bija aiz pārskatīšanās pabāzis sev zem spārna).