Savus pirmos netīkamos iespaidus Jaunzēlandē es allaž izskaidroju ar to, ka esmu ticis pārāk agri iepazīstināts ar tā saucamo «pēcpusdienas padzērienu». Šim teicienam, ja labi apdomā, ir kaut kāda brīnum jauka pastorāla, varētu pat sacīt, idilliska pieskaņa. Jūs dzīvi iztēlojaties treknas, tīri nomazgātas cūkas, kas kārīgi, lielā steigā bauda silto dziru, kuru tām ielej cietas, sastrādātas, bet gādīgas rokas; šīs rokas pieder dzīvespriecīgam fermerim, savas zemes dēlam ar jautrām, dzirkstīgām acīm.
Cik tālu no īstenības ir šāda aina!
«Pēcpusdienas padzērienu» radījuši Jaunzēlandē valdošie, augstākā mērā muļķīgie likumi, kuru nolūks bijis ierobežot žūpību. Lai ļaudis nenodotos dzeršanai, bārus un krodziņus slēdz pulksten sešos, drīz pēc tam, kad iestāžu darbinieki beiguši darbu. Tas nozīmē, ka viņiem, atstājot darba vietu, kā apsvilušiem jādrāžas uz tuvējo krodziņu un īsā laikā jācenšas sadzerties alu, cik tik lien.
Manuprāt, mēģināt izskaust alkoholismu ar šādiem paņēmieniem ir vislielākā aplamība, kurai trūkst loģiska pamatojuma; ar kaut ko tik atbaidoši muļķīgu man nācies reti sastapties.
Klusajā miera vietā, kuru man bija piesolījis Terijs, tieši šajā brīdī tika liets iekšā-«pēcpusdienas padzēriens», un šo pretīgo skatu pat grūti aprakstīt.