Šķiet gandrīz vai neiedomājami, ka cilvēces miljona vai vairāk gadu ilgās evolūcijas laikā saprašanās bezvārdu aspekti kaut cik aktīvi ir tikuši pētīti tikai kopš mūsu gadsimta sešdesmitajiem gadiem un sabiedrībai vispār kļuva zināms par to pastāvēšanu tikai pēc tam, kad Juliuss Fasts 1970. gadā izdeva grāmatu par ķermeņa valodu. Šī grāmata bija visa tā darba apkopojums, ko līdz tam laikam bija veikuši uzvedības pētnieki bezvārdu saprašanās jomā, un pat šodien lielākā daļa cilvēku neapzinās ķermeņa valodas pastāvēšanu, nemaz nerunājot par tās nozīmi viņu dzīvē.
Čārlijs Čaplins un daudzi citi mēmā kino aktieri bija bezvārdu saprašanās pionieri; tas bija vienīgais sakaru veids, ko piedāvāja ekrāns. Tas, vai aktieris ir labs vai slikts, tika noteikts atkarībā no tā, cik labi viņš prata lietot žestus un citus ķermeņa signālus, lai nodrošinātu efektīvu saikni ar skatītāju. Kad parādījās skaņu kino un līdz ar to mazāks uzsvars tika likts uz aktiermākslas neverbālajiem aspektiem, daudzi mēmā kino aktieri tika aizmirsti, kino turpināja darboties tikai tie, kuriem bija labas runas dāvanas.