Varbūt visietekmīgākais pirms divdesmitā gadsimta sarakstītais darbs par ķermeņa valodas tehnikas pētīšanu ir 1872. gadā izdotais Čārlza Darvina «Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausmes». Šis darbs lika pamatus sejas izteiksmju un ķermeņa valodas pētījumiem mūsdienās, un līdz šim pētnieki visā pasaulē apstiprinājuši daudzas Darvina idejas un novērojumus. Kopš tā laika pētnieki novērojuši un aprakstījuši aptuveni miljonu neverbālo zīmju un signālu. Alberts Merabians atklāja, ka jebkurš ziņojums sastāv no 7 procentiem vārdiskās informācijas (tikai vārdi), 38 procentiem vokālās (balss skaņa, intonācija un citas skaņas) un 55 procentiem bezvārdu informācijas. Profesors Bērdvistels līdzīgi novērtēja bezvārdu informācijas daudzumu, ar kādu apmainās cilvēki. Viņš aplēsa, ka vidusmēra cilvēks dienā kopsummā norunā desmit vai vienpadsmit minūtes un vidēja garuma teikuma ilgums ir apmēram 2,5 sekundes. Tāpat kā Merabians, arī Bērdvistels konstatēja, ka klātienē notiekošas sarunas vārdiskais komjaonents ir mazāks par 35 procentiem un vairāk nekā 65 procenti sazināšanās notiek bez vārdiem.
Lielākā daļa pētnieku visumā piekrīt, ka vārdi tiek lietoti pārsvarā informācijas nodošanai, turpretī bezvārdu kanāls tiek lietots savstarpējo attiecību noskaidrošanai un dažos gadījumos aizstāj vārdiskus ziņojumus. Piemēram, sieviete var vīrieti «nogalināt ar skatienu»; viņa nosūtīs ļoti skaidru ziņojumu, pat neatverot muti.