- Pašnoteikšanos… pašnoteikšanos? - kapteinis Papass ieaurojās. - Zenkali nav nekāda pašnoteikšanās. Nē, nē, Fokstrota kungs, pašnoteikšanās ir tikai karaliņam.
- Karaliņam? Kas tas tāds? - Pīters pārvaicāja, atmetis cerības, ka kapteinis atcerēsies viņa uzvārdu.
- Karaliņš ir karalis, - kapteinis paskaidroja, Pītera neap- tēstības pārsteigts.
- Un jūs viņu saucat par karaliņu? Vai tas nav diezgan… nu… lese-majeste?[6]
- Kas? - kapteinis pārvaicāja, saskāries ar iepriekš nedzirdētu apzīmējumu.
- Es gribēju teikt, vai nav rupji saukt valdnieku par karaliņu?
- Nemaz nav rupji. Viņš pats sevi sauc par karaliņu. Tāda kā… pasauka.
- Iesauka?
- Jā, varbūt tā arī, - kapteinis šaubīdamies piekrita, - visi te sauc viņu par karaliņu. Saprotiet, Fokstrota kungs, - kapteinis Papass turpināja, - Zenkali dzīvo divas ciltis: fangovi un gin- kas, e? Fangovi ir lielākā cilts… kādi piecdesmit tūkstoši cilvēku. Karaliņš ir fangovu karalis, saprotiet. Ginkas ļoti maza cilts… kādi pieci vai seši tūkstoši. Viņiem ir virsaitis Govsa Ma- nalovoba. Fangovi, kā jau lielākā cilts, pārvalda salu. Fango- viem nepatīk ginkas, un ginkām nepatīk fangovi. Kad Zenkali dabūs pašnoteikšanos, vienīgais valdnieks būs karaliņš, saprotiet? Karaliņš ļoti, ļoti gudrs vīrs. Viņš grib visu laiku valdīt pār visiem cilvēkiem kā Ābrahams Linkolns, saprotiet?