-    Bet kāda te blēdība, ja jau viņam pieder ieleja un tajā gra­sās būvēt dambi? - Pīters apjucis vaicāja.

-    Agrāk ieleja nepiederēja Lūjam, - kapteinis paskaidroja, - viņš to nopirka tikai tad, kad sākās runas par lidlauku. Viņš to nopirka pavisam lēti, jo neviens ieleju nekāroja. Tagad val­dībai to ieleju vajag, un Lūja to pārdos par veselu bagātību. Ja šitā rīkojas attīstības ministrs, tā ir blēdība.

-    Jā, es saprotu, - Pīters domīgi noteica.

-    Tā, - kapteinis Papass turpināja, aizvēris vienu aci un pa­cēlis resno pirkstu, - blēdība numur divi. Ja ļaudis grib būvēt dambi, viņiem jāaptaujā dažādas firmas un jāuzzina cenas, skaidrs?

-    Jāizsludina konkurss?

-     Kaut kas tādā garā. Un tad valdība izvēlas lētāko firmu, vai ne? Bet Lūja to darbu jau kādai firmai apsolījis. Tad nu Lūja izliksies, ka aptaujā visas tās firmas, un pēc tam teiks, ka šī te bijusi lētākā. Tā nav lētākā. Es zinu. Man ir draugi Džakartā, kas man to pastāstīja. Lūjam šitā lielā firma Anglijā maksā trakoti daudz naudas. Tā viņš tika pie naudas ielejai un dambim. Viņš ir viens sasodīti blēdīgs maita.

Kapteinis atzvēlās krēslā un sērīgi blenza uz Pīteru, diezgan nesekmīgi pūlēdamies izskatīties pēc godavīra, kas nekad mūžā tādu blēdību nemēģinātu īstenot.