Sala snauda baltajā saules gaismā, abu vulkānu - Timbalu un Matakamas - ap­sargāta. Salinieku uzmanību pilnībā bija aizņēmis zelteris un soda, tāpēc neviens no viņiem nespēja ne iedomāties, ka par viesuļvētru ļaunāks, par paisuma vilni postošāks un par zemestrīci satricinošāks liktenis jau traucas pie viņiem pāri plašajiem okeāna ūdeņiem. Vēl jo ļaunāk tāpēc, ka šis liktenis izskatījās tik nevainīgs - kā ar hidrofobiju sirgstošs pekiniešu sugas kucēns. Likteni iemiesoja Viņas Augstības padomnieka politikas jautājumos jaunais asistents - gara auguma, apbu­rošais, blondais Pīters Foksglavs, eskvairs.

Ieradies Džakartā, Pīters šausmās atklāja, ka kuģis, kuram vajadzēja nogādāt viņu Zenkali, ir pārbūvēta franču sardīņu zvejas laiva nenosakāmā vecumā un ar apšaubāmu jūrasspēju, un to vada tukls, neskuvies grieķis, vārdā Aristotelis Papaijato- kopoluss. Viņam palīdzēja dzīvespriecīga zenkaliešu komanda, kas nekādi neatgādināja jūrniekus; ideju doties okeānā ārkār­tīgi nedrošā kuģelī puiši uztvēra ar tādu sajūsmu kā nemā­kulīgu skautu bariņš, kas caurā kanoe laivā grasās šķērsot dīķi. Viņi izkliedza cits citam komandas, kuras neviens negrasījās pildīt. Visu šo pasākumu vēl jo bīstamāku padarīja vecā, labā kuģīša "Andromada III" spēcīgā sānsvere uz labo pusi, tā ka ikviens apaļš uz klāja nolikts priekšmets nekavējoties aizripoja līdz bortam un ieplunkšķēja ostas eļļainajos ūdeņos.