Pītera iz­smalcinātā teļādas ceļasomu kolekcija gaišā krēmkrāsā, kuru viņš ar tādu rūpību bija izvēlējies pie Londonas tropu apģērbu tirgotājiem Asindera un Gropa, uz zenkaliešiem acīmredzami nekādu iespaidu neatstāja: brūnas rokas cilāja, svaidīja somas, noskrāpēja gar bortiem vai citiem piemērotiem izciļņiem un visbeidzot nevērīgi salidināja uz priekšējā klāja tieši rāmi kū­pošā mēslu kaudzē. Cenzdamies sazināties ar zenkaliešiem, Pī­ters pirmo reizi izjuta angļu pidžinvalodas zināšanu trūkumu.

-    Ei, tu, tur, - viņš stingrā balsī (vismaz pats tā cerēja) uz­sauca zenkalietim, kurš izskatījās nedaudz apķērīgāks par citiem, - vai tu esi kapteiņa palīgs?

Zenkalietis bija spēcīgs, jauns vīrietis noskrandušās biksēs, pairušā salmu cepurē un ap kaklu rotas vietā nēsāja kokakolas korķu virteni. Viņš cēlā pieklājības žestā noņēma cepuri un piespieda pie krūts, vienlaikus platā, labvēlīgā smaidā atklā­dams teicamu zobu virkni.

-    Vai tu esi kapteiņa palīgs? - Pīters vēlreiz vaicāja.

-    Masa? - puisis pārvaicāja, bažīgi savilcis seju, tomēr iema­nīdamies saglabāt arī smaidu.

-   Vai tu esi kapteiņa palīgs uz šā kuģa? - Pīters noprasīja jau trešo reizi, izrunādams katru vārdu loti lēni un skaidri.