- Kāpt? - kapteinis Papass pārjautāja, pārsteigumā savilcis seju. - Kāpēc jākāpj?
- Nu, ziniet, kāpšana kalnos… viens no hobijiem. Es daudzkārt brīvdienās esmu kāpis kalnos Skotijā un Velsā. Tāpēc gribēju zināt, vai vulkāni ir labi kāpšanai.
- Vulkānos neviens nekāpj. Traki grūta padarīšana, - kapteinis atteica. Šāda iedoma viņā nepārprotami izraisīja riebumu. - Traki karsts. Nē, jums labāk zvejot un medīt, kā es jau teicu. Sameklējiet jauku zenkaliešu meiteni, un viņa visu sazvejoto un samedīto pagatavos ēdamu, ē?
- Neesmu pārliecināts, ka vēlos sameklēt jauku zenkaliešu meiteni.
- Tādu jauku zenkaliešu meiteni, e? Gatavo jums ēdamo, mazgā veļu, tur māju tīru, e? Un tad jūs saradītu labi daudz bērnu, vai tā? - kapteinis kārdināja, tēvišķīgi smaidīdams, un acīmredzot jau iztēlojās sevi sēžam liela spiedzošu, daudzkrāsainu bērneļu bara vidū. - Es pazīstu daudz jaukas zenkaliešu meitenes… dažas tiešām glītas… dažas pat vēl jaunavas, ja vēlaties, es jums dabūšu jauku meiteni no labas ģimenes… labu meiteni, ne jau sliktu, e? Ar lieliem pupiem, lai papilnam piena, ar ko barot bērnus?
- Paldies, - Pīters teica, šī laipnā piedāvājuma viegli samulsināts, - tad jau redzēsim. Es vēl pat neesmu tur nonācis. Saprotiet, nevajag sasteigt.
- Es jums visu nokārtošu, neraizējieties, - kapteinis ārkārtīgi pārliecinoši apgalvoja. - Es varu Zenkali visu nokārtot. Es tur visus pazīstu, un visi pazīst mani. Kas vien jums vajadzīgs, es visu nokārtošu.