Siltums un saule iedarbojās ļoti iemidzinoši, viļņu mirdzums žilbināja acis. Pīters atlaidās krēslā, aizvēra acis un atslābinājies klausījās jaunajā draugā. Kapteiņa rāmā balss cēlās un grima kā sulīgas čella skaņas. Saules siltuma un brendija piesūcies, Pīters aizmiga. Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš satrūcies pamodās un atklāja, ka kapteinis joprojām runā.
- … un tad es viņam saku: paklausies, tu, draņķi, neviens lai neiedrošinās saukt mani par blēdi! Un es viņu pagrābju un iesviežu jūrā… viņam nācās nopeldēt pusjūdzi, iekams tika sausumā, - kapteinis apmierināts klāstīja, - bet todien haizivju nebija, tāpēc viņam izdevās izpeldēt.
- Žēl gan, - Pīters teica, jo iedomājās, ka arī viņam pieklājas piedalīties sarunā.
- Mani neviens par blēdi nesauks! - kapteinis apgalvoja. - Nāciet… iesim tagad pusdienās.
Pēc bagātīgas maltītes, kuras laikā kapteinis turpināja cildināt Zenkali jaunavu labās īpašības un vēlreiz pārstāstīja dažādus asinis stindzinošus stāstus par to, kā izrīkojies ar dažādiem Zenkali iedzīvotājiem, kas uzdrošinājušies mēģināt viņu pārspēt, Pīters noguris aizvilkās uz kajīti. Tur bija smacīgi, taču kajīte bija vienīgā vieta, kur paslēpties no kapteiņa.