Kā tas gadījies jau daudziem citiem, arī Pīters bija atklājis, ka grieķu draudzība un viesmīlība var kļūt nomācoša. Tāpēc viņš, par spīti karstumam, atkrita uz lažas un centās aizmigt, jo saprata, ka tas tomēr labāk, nekā par prieku kapteinim visu pēcpus­dienu dzert vīnu un spēlēt kārtis.

Dažas stundas vēlāk Pīters ne dzīvs, ne miris pamodās no smaga miega. Apģērbies viņš grīļīgi aiztaustījās līdz klājam un sabruka savā guļamkrēslā, vēroja saulrietu un mēģināja ap­kopot domas.

Debesis rietumos bija oranžas ar sarkanām svēdrām, indigo zilajā jūrā vakara vējiņā vizēja dzelteni, zaļi un koši sarkani plankumi. Kvēlojošā, aprikozei līdzīgā saule tikko skāra hori­zontu. Tālumā viļņos kā spoži melnu šūpuļzirdziņu ganām­pulks cilājās delfīnu virkne, ieaužot mierīgajā jūrā putu kru­zuļus. Abi albatrosi joprojām šķita piekalti kuģa pakaļgalam un planēja gaisā, ne reizi nesavēcinot spārnus. Parādījās zenka- lietis, kuru Pīters joprojām prātā dēvēja par Andromadu Trīs, smaidīdams savu plato, labvēlīgo smaidu un stiepdams pārnē­sājamo bāru. Kā izrādījās, viņa pienākumu sarakstā ietilpa gal­venā virsnieka, bocmaņa, stūrmaņa un bārmeņa amati. Pīters ielēja sev mazu mēriņu brendija, pievienojot