zelteri un ledu, tad atlaidās krēslā, lēni malkoja dzērienu un vēroja, kā debesīs mijas krāsas, it kā saules apspīdētā peļķē pamazām izplestos eļļas kārtiņa, un kā ūdenī nu jau pavisam tuvu (viņš pat spēja saskatīt parādāmies garos purnus) kustas delfīnu spožās, mus­kuļotās muguras. Beidzot viņš atšķīra jauno ceļvedi un centās sameklēt, vai tajā atrodama vēl kāda informācija par šiem gra­ciozajiem, brīnišķīgajiem dzīvniekiem. Viņš uzšķīra nodaļu "Dabaszinātnes".

"Pirms arābu ierašanās," klāstīja ceļvedis, "abas Zenkali cil­tis sadzīvoja diezgan mierīgi. Galvenais iemesls bija tāds, ka sala bija svētīta ar izcili bagātīgu dzīvnieku valsti, tādējādi med­nieks nekad nepārnāca mājās tukšā. Abu cilšu populācija, salī­dzinot ar mūsdienām, bija pavisam maza; viena cilts norobežojās salas austrumu pusē, otra pavisam laimīga mitinājās rietumos. Pa vidu atradās tāda kā neapdzīvota teritorija, kurā fauna varē­ja dzīvot un vairoties, daudzmaz cilvēku netraucēta. Tur, pie­mēram, dzīvoja neskaitāmi milzu bruņurupuči, kuru skaits varēja būt desmitiem tūkstošu. Lieliskais, vērīgais franču dabaszinātnieks grāfs d'Armado apgalvoja, ka vietumis cilvēks varējis "nostaigāt gandrīz veselu ljē pa šo milzu bruņurupuču mugurām, ne reizi nesperot kāju uz zemes". To, ka šāds apgal­vojums nav pārspīlējums, apstiprina ieraksti seno laiku kuģu žurnālos: kad kuģi piestāja Zenkali uzņemt ūdeni un pārtiku, jūrnieki sanesa uz klāja milzu bruņurupučus kā dzīvu pārtikas rezervi, gluži kā mūsdienās kuģi nodrošinās ar konservētu šķiņķi.