- Kuģis! - puisis atsaucās, starojoši smaidīdams. - Jā, masa.
- Vai tu esi kapteiņa palīgs?
- Jā, masa… kuģis! - puisis apstiprināja, paplikšķinādams cepuri.
Pīteram pāri sejai un mugurai plūda sviedri. Viņa glītās, baltās buru audekla bikses bija kļuvušas netīri pelēkas un tikai pirms divām stundām iegludinātās ieloces izzudušas. Apģērbs bija nošļucis un izskatījās tik ļoti saburzīts, it kā tajā būtu pārlaidis nakti bezmiega mocīts dinozaurs. Vairāk par visu Pīters ilgojās tikt prom no saules svelmes, uzvilkt sausu drēbju kārtu un dabūt aukstu dzērienu.
- Kā tevi sauc? - viņš nolēma mainīt sarunas tēmu.
- Andromada Trīs, - puisis bez minstināšanās atbildēja.
- Andromada? Bet tas taču ir sievietes vārds… ak, tā, saprotu, tu gribi teikt, ka kuģi sauc Andromada?
- Jā, masa, kuģis, - puisis laimīgs apstiprināja, tādējādi sekmīgi nobeigdams jautājumu loku.
Pīters noslaucīja seju un kaklu sviedros izmirkušā mutautā un mēģināja vēlreiz.
- Es pasažieris, - viņš teica, norādīdams uz sevi un juzdamies kā pēdējais muļķis. - Es gribēt kajīte… es gribēt bagāža uz kajīte… es gribēt auksts dzēriens… es pasažieris, saproti?
- Es Andromada Trīs, - puisis atkārtoja, jo nepārprotami šaubījās, vai Pīters uztvēris šo nozīmīgo informāciju.