Pirms vēl Pīters paguva vērsties pie Visvarenā ar lūgumu sūtīt pār puisi savu nāvējošo zibeni, viņam līdzās pēkšņi parādījās kapteinis, izplatīdams spēcīgu ķiploku dvaku, kas pārspēja pat visaptverošo aromātu kokteili, ko veidoja kopra, mēsli un sešas ārkārtīgi negribīgas govis, kuras zenkaliešu komanda tobrīd ar skaļiem, melodiskiem kliedzieniem centās dabūt uz klāja.
- Ser, - kapteinis teica rešņā, zemā balsī, kas likās plūstam no pašām mašīntelpas dzīlēm, - esmu kapteinis Aristotelis Papaijatokopoluss. Esmu jūsu rīcībā. Parasti mani sauc par kapteini Papasu, jo cilvēkiem ir izteiktas grūtības neizrunāt manu vārdu.
- Neizrunāt jūsu vārdu? - Pīters pārvaicāja, jo domāja, ka pārklausījies.
- Jā, ser, - kapteinis apstiprināja, - viņiem vienmēr ir grūtības, jo viņi neizrunā manu vārdu.
Pīteram uzmācās sajūta, ka saruna ar kapteini Papasu būs tikpat apbrīnojama kā tikko pārtrauktā domu apmaiņa ar iedomāto kapteiņa palīgu.
- Prieks ar jums iepazīties, kaptein, - viņš teica. - Mani sauc…
- Rumba, Tango, Valsis, - kapteinis Pīteru pārtrauca, domīgi savilcis seju, - Polka, Faststeps… nē, nē… Kviksteps… Parādes deja, Lancers, Menuets, Fokstrots!
- Atvainojiet? - Pīters pārvaicāja.
- Nav jāatvainojas, Fokstrota kungs, - kapteinis atteica. - Es iegaumēju jūsu vārdu ar mnemonikas palīdzību… pa grieķu modei, saprotiet… mnemonika palīdz atcerēties.