- Bet mans vārds nav Fokstrots, - Pīters apjucis aizrādīja.
- Tiešām nē? - kapteinis pārvaicāja, pārsteigumā izbolījis acis. - Kāds tad? Varbūt Veleta, ko? Vai Pasodoble, mm?
- Nē, - Pīters stingri atteica. - Mans vārds nav Pasodoble, bet gan Foksglavs.
- Foksglavs… Foksglavs? - kapteinis Papass neticīgi blenza uz viņu. - Kur to foksglavu dejo?
- Tā nav deja… tas ir kaut kas… hmm, nu, tāds kā zieds [1] , - pīters paskaidroja, pirmo reizi mūžā aptverdams sava uzvārda neatbilstību normām.
- Zieds… tāds, kādi ir dārzos? - kapteinis vēlējās precizēt.
- Jā, - Pīters apstiprināja.
Kapteinis atspiedās pret bortu un aizvēra acis.
- Foksglavs, - viņš nomodulēja pacilātā balsī, - Foksglavs, Roze, Hibisks, Dālija, Atraitnīte, Foksglavs.
- Vai jūs, lūdzu… - Pīters iesāka.
- Bugenvileja, Tulpe, Saulespuķe, Pulkstenīte, - kapteinis kā aizmirsies turpināja, izrādīdams plašu botānisko zināšanu klāstu, kuram nemanīja beigu, - Begonija, Čemurneļķe, Gundega, Foksglavs.
Viņš atvēra sīkās, melnās ačeles un starojoši uzsmaidīja Pīteram.
- Tagad es vienmēr atcerēšos jūsu vārdu, - viņš triumfējoši paziņoja, - līdz mūža galam. Teicams paņēmiens, kā kaut ko atcerēties, vai ne? Pa grieķu modei… teicams… pats labākais, vai ne?