- Teicams paņēmiens, - Pīters labprāt piekrita, - un tagad es ļoti vēlētos apskatīt savu kajīti, dabūt uz turieni savas somas un tad tikt pie kāda vēsa dzēriena.
- Protams, protams, - kapteinis atteica. - Likšu Kalaki parādīt jums kajīti… viss ir sagatavots… ne par ko nav jāraizējas.
Viņš izkliedza veselu virkni rīkojumu, kā Pīteram šķita, straujā pidžinvalodā, kuru par kapteiņa palīgu pieņemtais jauneklis likās saprotam bez pūlēm. Puisis tūlīt pasauca divus jūrniekus, trijatā viņi savāca ceļasomas un kopā ar tām nozuda kuģa dzīlēs.
- Lūgtum, sekojiet viņiem, ser, - kapteinis teica, pompozi pamādams ar roku, - puiši jums parādīs kajīti… labākā kajīte jaunajam padomnieka asistentam.
- Jūs arī to zināt? - Pīters pārsteigts vaicāja.
Kapteinis ņēmās skaļi smieties, atmetis atpakaļ galvu un atklādams visā godībā Fortnoksa* cienīgas zelta krātuves starp pilnīgajām lūpām. Ar resno pirkstu viņš norādīja pāri bakurē- tainajam degunam uz mazo, zibošo aci.
- Es zinu visu, kas notiek Zenkali. Es zinu visu un pazīstu visus. Manas acis redz visu gluži kā augstais Dievs, un ne kamielis nenokritīs no zara, man nezinot. Ja vien jūs Zenkali kaut ko vēlēsieties, pasakiet man.
- Liels paldies, - Pīters noteica. Nākamajā mirklī viņš, kapteiņa tuklās rokas maigi bīdīts, jau grīļīgi kāpa lejup pa netīrajām kāpnēm mazā kuģīša tumšajās, trokšņainajās dzīles, kur spēcīgi oda pēc saglumējuša ūdens, krāsas un - pilnīgi neizskaidrojami - Parmas vijolīšu odekolona.