Trīs dienas ilgā kuģojuma laikā Pīteram bija papilnam iespēju rūgti nožēlot savu izvēli ceļot ar "Andromadu III", nevis ar lielāko pasažieru laineri "Āzijas valdniece", kas iegriezās salā reizi mēnesī. "Andromadai III" grīļojoties un zvalstoties okeānā, viņš vispār sāka nožēlot, ka piekritis ieņemt šo posteni. Gulēdams savā zārkam līdzīgajā kojā, Pīters atcerējās, cik glaimots bija juties, kamēr tēvocis viņam izklāstīja jaunumus.
- Mēs tevi sūtīsim uz Zenkali, - sers Osberts tika paziņojis, cauri monoklim nomērīdams savu vienīgo dzīvo radinieku ar zilās acs vēso skatienu, - un es nevēlos, lai tu tur iekļūtu jebkādās nepatikšanās.
- Dieviņ augstais, tēvoc, tas ir brīnišķīgi! - Pīters toreiz sajūsmināti iesaucās. Kāds viņa draugs - Hugo Čarteriss - bija pavadījis Zenkali veselu mēnesi un pēc atgriešanās klāstījis par šīs vietas krāšņumiem kā plānprātīgs tūrisma aģents.
- Mēs tevi nesūtām brīvdienās, - sers Osberts dzēlīgi turpināja, - tu būsi tā muļķa Olifanta asistents.
Sers Osberts sāka soļot šurpu turpu pa kabinetu. Ārā sniga, un dunošo Londonu apņēma mežģīnēm līdzīgs pārslu plīvurs.