- Situācija Zenkali ir… ēēē… hmm… sarežģīta, - viņš atzinās. - Kā tu zini, viņiem apsolīta pašnoteikšanās… vai, precīzāk izsakoties, vara tiks nodota turienes smieklīgā monarha,
karaļa Tamalavalas III rokās.
- Man šķita, ka viņu uzskata par gana labu kandidātu, cik vien karalis spēj būt labs, - Pīters aizrādīja, - progresīvs valdnieks, un tādā garā.
- Tas cilvēks ir klauns, - sers Osberts atcirta. - Uzskatāms piemērs tam, kas iznāk no kanibāla, kad viņu aizsūta uz Itonu. Maigi izsakoties, viņš ir nekauņa. Un, ja runājam par iedzimtajiem, tad, tici man, melns nekauņa ir divkārt nekauņa. Kad vēl valdījām Zenkali, mēs viņu kaut cik turējām grožos, bet tagad… bet tagad…
Viņš paņēma no galda melnkoka lineālu un apspiestās dusmās ņēmās bungot ar to sev pa plaukstu.
- Mans ārsts saka, lai es pārāk nesatraucoties… motors streiko, saproti? Bet es šim saku - kā var gribēt, lai es palieku mierīgs, kad valdība plosa impēriju gabalos?
Smagi elpodams, sers Osberts uz mirkli apklusa. Pīters cieta klusu. Viņa domas diametrāli atšķīrās no tēvoča uzskatiem un jau agrāk bija radījušas nesaskaņas. Viņš negribēja apdraudēt savas izredzes doties uz Zenkali.
- Atceries, Foksglavi par šo impēriju ir cīnījušies un krituši, - tēvocis turpināja. - Tev ar savām vējīgajām, modernajām idejām varbūt šķiet, ka tas nav svarīgi, bet, tici man, tā ir. Vai tu apjēdz, ka ikvienā Anglijas vēstures un impērijas veidošanas brīdī kāds Foksglavs bijis klāt?