Es ticēju, ka, pienācīgi vadīti, zoodārzi varētu būt nozīmīgi, teicamas iestādes zinātniskiem pētīju­miem un izglītībai un - šobrīd vissvarīgākais - dzīvnieku pa­vairošanas centri nebrīves apstākļos, kas palīdzētu glābt ap­draudētās sugas.

Tā nu, vienkārši izsakoties, es vēlējos vadīt zoodārzu sa­skaņā ar šīm vadlīnijām, kurām, pēc mana uzskata, vajadzētu sekot ikvienam zoodārzam. Es nepavisam nebiju drošs, vai tas izdosies, bet brāļi Raiti tāpat nezināja, vai spēs lidot, pirms ne­bija mēģinājuši pacelties gaisā. Mēs ari pamēģinājām, un tagad - pēc daudziem gadiem, ilgiem pūliņiem un daudzām kļūdām - esam pierādījuši, ka šī ideja ir dzīvotspējīga. Tāpēc ari šī grāmata ir nosaukta par "Šķirsta jubileju", jo tikko esam nosvinējuši divdesmit piekto dzimšanas dienu. Šis ir stāsts par dažiem no tiem daudzajiem piedzīvojumiem, kas atgadījās mūsu izaugsmes gados.

MUIŽAS RAŠANĀS

Divdesmit viena gada vecumā es mantoju karalisku naudu - trīs tūkstošus mārciņu, tomēr zoodārza dibināšanai ar to ne­pietika. Tādēļ es nolēmu kļūt par tādu cilvēku, kurš vāc dzīv­niekus zoodārziem. Šī karjera nebija ilga, jo es atklāju, ka lielākā daļa šādu sagādnieku nodarbojās vienīgi ar to, ka divdesmit radījumus iestūķēja vienam paredzētā būrī un tad izdzīvojušos pārdeva par divkāršu cenu.