Vēl jo labāk, ja izdzīvoja visi. Ar šāda veida tirdzniecību es nodarboties nespēju, mani būri bija plaši un dzīvnieki labi aprūpēti, - un tādēļ arī es zaudēju visu naudu. Tomēr pieredze izrādījās nenovērtējama. Es biju ieguvis pamatīgas zināšanas par dzīvnieku turēšanu tropos, par viņu slimībām un īpatnībām. Biju ari sapratis, ka zoodārzi nepavi­sam neatbilst manam priekšstatam par to sūtību.

Un tad, palicis bez penija kabatā, es pakļāvos sava vecākā brāļa uzstājībai un sāku rakstīt. Man veicās. Pirmajai grāmatai bija, kā mēdz teikt, satriecoši panākumi, un man palaimējās, ka arī pārējās grāmatas bija tikpat populāras. Atkal kļuvis turīgs, es atgriezos pie domas par zoodārzu. Aizņēmies no sava laipnā un daudzcietušā izdevēja divdesmit piecus tūkstošus mārciņu, ķīlā liekot savus vēl neradītos meistardarbus, es nolēmu pamēģināt

iekārtot zoodārzu Anglijas dienvidu piekrastē; taču atklājās, ka cita citai sekojošās leiboristu valdības pārvērtušas valsti tādā Kafkas stila birokrātijas zaņķī, lai vidusmēra pilsonis tiktu no visām pusēm aplikts ar aizlieguma zīmēm un ar vietējo pašval­dību nebūtu iespējams vienoties par visvienkāršākajiem jau­tājumiem, nemaz nerunājot par kaut ko tik traku kā zoodārzs.